pokroist

ISTABA AR SKATU	ROOM WITH A VIEW
Juris Kronbergs	trans. Mara Rozitis
Ir tik daudz par ko skumt To viŋš ļoti labi zināja: strauja garāmslīdošu kustību deja zvirgzdu savrocīgi sacerētā simfonija kuru neviens neierakstīs atšk&eltā koka pārāk īsais dialogs ar zibeni nogāzes pēkšŋā pārvēršanās uzkalnā Bet kādu rītu kad Vilks Vienacis uzmodās pavēra aizkarus un vēroja sevi spogulī viŋš redzēja - zilas debesis zaļoksni jūru un baznīcu Viŋš lēnām gāja lejup pa kalnu Caur kļavu lapām viŋš nojauta ūdeni laivas prāmi peldētāju Un pēkšŋo lietu kas beidzās pirms bija pat sācies Un viŋš domāja: "Es laikam šodien esmu reti labā omā samierinājies ar zaļoksni jūru debesīm un baznīcu sevī"	There's so much to grieve for He knew that so well: the rapid flashing past of movement's dance the short exchange between a cleaved tree and lightning's bolt downhill's sudden transformation into uphill But one morning when Wolf One-Eye awoke drew back the curtains eyed himself in the mirror he saw blue sky a sea greenery and a cathedral He moved carefully down the slope Through trees he caught a glimpse of water boats leaves a ferry a swimmer and a sudden squall of rain that stopped before it even started And he thought, "I must be in a remarkably good mood today at peace with the green the sea the sky and cathedral within me"